20. janvāris. Mugursomas, tērpu somas, džambu soma un vēl visādas somas bagāžniekā un slidināmies uz Lietuvaspusi. Valdis pie stūres, divas Ievas un Santa silda pārējās sēdvietas, runā, smejas un dzied.
Ap pusdesmitiem vakarā esam klāt Gratiškiai ciemā, netālu no Traķiem. Mūs uzņem vairāk nekā lieliski, fantastiskas telpas, visas ērtības un skaista apkārtne (IESAKU!! Riterio Krantas). Bez tam tur tiek piedāvāti arī lieliski ēdieni, piemēram, zupa maizes kukulītī! :)

Tālāk seko 5 piedzīvojumu un jaunu satikšanos pilnas dienas. Projektā Now Dance More, kas ir jau bijuša projekta Šokit-Shock it turpinājums un tapis Youth in Action ietvaros, sapulcējušies ļaudis no 8 valstīm: Latvijas, Lietuvas, Armēnijas, Rumānijas, Itālijas, Gruzijas, Turcijas un Moldovas. Jautri puiši un meitenes, vadītāji ar humora izjūtu (īpaši Kristīne no Armēnijas) un dalībnieki bez humora izjūtas (ar šo es domāju Džordžu jeb Georgiju no Gruzijas :D).

Katru dienu kāda valsts mācīja savu deju. Turkiem dejas visnotaļ interesantas, prātā palikusi Shamame (kusties?) un armēņu deja ar roku plivināšanu :D Runājām par to, ko mums nozīmē deja, kur to var pielietot, beigās arī pa grupām izstrādājām turpmāko projektu idejas, viena no tām – European Caravan of Art (jeb Eiropas mākslas karavāna), kurā paredzēta dalībnieku ceļošana pa Gruziju un ar mākslu saistītu flash mobu, uzstāšanos organizēšana. Otra projekta – Arts & Crafts: Claying youth message – ideja bija multikulturāla jauniešu tikšanās Armēnijā, lai dzīvotu pie dabas un nodarbotos pārsvarā ar keramiku, pēdējais projekts – Project on projecting – bija gana nopietns un ir paredzēts Youth in Action projektu vadītāju sagatavošanai.

Visu nopietni nenopietno projekta aktivitāšu starpā bija arī starpkultūru vakars, kur katra valsts prezentēja sevi un savus ēdienus (ņammm!) un dzērienus (mhm, mhm). Runā, ka Moldovā katra ģimene taisot vīnus un viņu pagrabi esot piekrauti pilni. Tāpēc, ja jūs kāds moldovietis aicina uz pagrabu, nedomājiet atteikties, citādi viņi to uztvers kā aizvainojumu.

Vēl viens nepārspējams, bet pārāk īss vakars – Viļņas Danču kluba apmeklējums! Tas bija lieliski, tikai žēl, ka nevarējām palikt līdz galam. Steidzāmies atpakaļ, lai apsveiktu Luku, mūsu lielisko itāļu muzikantu, dzimšanas dienā :). Jāmin, ka tā nebija vienīgā dzimšanas diena, 5 dienu laikā nosvinējām veselas 3 dzimšanas dienas :)), un visas bija ārkārtīgi mīļas un ar svecītēm un kūkām.

Mums bija iespēja arī izkarsēties saunās (mmm, tā ar tvaiku…) un atvēsināties briesmīghlorētos baseina ūdeņos, kā arī apskatīt skaisto Traķu pili, kur bija arī Latvijā tapuši eskponāti ;) Piesaistīja dažas interaktīvas lietas, piemēram, kustīga tiesneša bilde un sagrūstošu akmeņu grīda, zem kuras slēpjas dārgumi. Ieteiktu tāda veida lietas ieviest arī mūsu diemžēl reizēmgarlaicīgajos muzejos. Traķos mūs arī pārsteidza ar ugunīgu šovu! Piedalījās arī viens no dalībniekiem, tiesa gan salauza inventāru :D

Bija arī citas izklaides, piemēram, Boulings! Un „pupu spēle” jeb „Bonanza”, ar kuru aplipinājām vismaz vienu lietuvieti :)

Pēdējā vakarā dancojām, dziedājām, trakojām, vārdu sakot, bija kārtīga atvadu ballīte, pēdējie dzīvie vēl līdz 6 no rīta gulēja uz zāles grīdas un klusiņām dziedāja :P

Projekta laikā tapa arī starpkultūru dziesma Lucas Rossi vadībā (stress less, dance more!!), kas nu paliek kā liecība par 8 valstu draudzību un sadarbību :) Daļa šīs dziesmas pat tika iemūžināta ar Lietuvas Nacionālās televīzijas palīdzību, kas ieradās paskatīties uz starpkultūru dejiskajām izdarībām. Varat noskatīties videomateriālu te: http://www.youtube.com/watch?v=1fhGepDEhFM

Kopumā projekts bija lielisks – ļoti mīļi, atsaucīgi, draudzīgi un talantīgi cilvēki, sajūta kā esot lielā ģimenē. Nodibinājām kontaktus un, iespējams, kārtīgi izstrādāsim iesākto projektu un īstenosim arīdzan. Oficiālo mērķu sasniegšanas ziņā projektam tomēr bija šādi tādi trūkumi, jo projektu rakstīšana izvērsās, manuprāt, diezgan neprofesionāla, jo daudziem no mums nebija iepriekšējas pieredzes un netika arī sniegta pietiekama informācija par to, kā tas pareizi darāms. Un, protams, likās, ka projektam ir par maz saistības ar tradicionālo deju! Bet, kā saka – actually it’s all about people*, vai ne? :)

Skatiet un ieskatieties: www.sokit.lt/NowDanceMore/

*Patiesībā tas viss ir par cilvēkiem

Starptautiskā danču nakts Ģikšos šogad notiks 16.janvārī no 20:00 līdz rīta gaismai Amatas novada kultūras centrā, Ģikšos.

http://www.folkdance.lv/danci/dancu-nakts-giksos-2/

Piedāvājam iepazīties ar rakstu par iepriekšējo – 2009. g. danču nakti Ģikšos

Baiba Trinska Roze;
Daigas Kalniņas foto

Cēsu rajona Ģikšos vienā janvāra naktī dancoja burtiski visu nakti. Tur notika Starptautiskā danču nakts, ko rīkoja Cēsu Danču klubs. Pirmais dancis tika dancots nedaudz pēc deviņiem vakarā, pēdējais – 7.15 no rīta. Danču naktī lēca un vedināja gan latviešu un lietuviešu, gan igauņu un arī ungāru tradicionālās tautas dejas.

Danču kustība Latvijā aizsākās pirms aptuveni divdesmit gadiem – laikā, kad dziesmotās revolūcijas iespaidā radās pastiprināta interese par vēsturi, latviešu kultūru un tradīcijām. Folkloras kopa «Savieši» kādu mēģinājumu nolēma pārvērst par danču vakaru, kurā dejot un spēlēt varēja ikviens. Tā izveidojās Rīgas Danču klubs, kura vadītājs Valdis Putniņš par dančiem (vairāk…)

Otrdienas vakars. Ārā ziemīgs laiks, deguns salst un sniegs gurkst zem kājām. Maiņas apavus iestūķējusi somā, dodos uz Anglikāņu baznīcu; uzkāpju pa trepītēm, atveru smagās durvis un mani sagaida gaiša, omulīga telpa un dejiski soļi uz baznīcas dēļu grīdas. Dejo seši pāri, deju pasniedzējas norādījumu vadīti. Esmu viena pati uz soliņa sēdētāja, tomēr pēc dažām minūtēm pasniedzēja mani lūdz uz deju un arī es varu piedalīties :)
Dejas, protams, nav tādas kā latvju dančos, tomēr tikpat baudāmas. Temps ir lēnāks, bet arī solis cēlāks, cienīgāks, un, veicot reveransus, pārņem sajūta, ka esi kādā aristokrātu ballē dažus gadsimtus atpakaļ. Deju nosaukumi ir varen interesanti, piemēram, “Dzeltenās zeķes” vai “Meiča palūrēja pa logu”. Jāmin, ka dažas dejas dejotas jau danču nometnē, tāpēc solis vedas raitāk. Ir arī pavisam jaunas dejas (proti, dejas, kuras nebiju agrāk dejojusi), bet apgūšana veicas raiti.
Visas dejas ir pāru dejas, meiteņu sanācis vairāk, tāpēc dejo arī meitenes ar meitenēm. Es brīžiem esmu kavaliera lomā, brīžiem atkal kļūstu par dāmu, bet abas lomas ir vienlīdz interesantas. Dejojam gan gatvēs, kur visu laiku mijas pirmie pāri ar otrajiem, gan aplī, gan pa četriem pāriem, gan diviem. Tā kā esam 7 pāri, tad viens pāris gan pietrūkst un sanāk dejot ar “neredzamo pāri” :D Tomēr šis pāris dejo labi un dejas gaitu nejauc :D
Visu nodarbības laiku apņem patīkama atmosfēra, atrodos pozitīvi noskaņotu cilvēku kompānijā (rodu arī pazīstamas sejas no Danču kluba), garastāvokli vēl vairāk uzlabo un patīkamu pārsteigumu sagādā tējas pauze, kur dejotājus cienā ar tēju un cepumiem. Ņamm!
Beigās atkārtojam (vai iemācāmies) pirmajā nodarbībā apgūtās dejas (šī jau ir otrā nodarbība) un aplaudējam sev un citiem par labi izdevušos vakaru.
Vakars tik tiešām izdevies labi, mugura nav slapja, bet toties gūtas pozitīvas emocijas! Nākamā nodarbība gaidāma 8. februārī, izņēmuma kārtā pirmdienā. Noteikti iesaku atnākt un ielocīt kājas seno deju solī, tas būs labi pavadīts vakars! Bez tam – vasarā gaidāma balle (jā, jā, ar visiem tērpiem un pusgada laikā samācītām dejām).

Sekojiet informācijai folkdance.lv mājaslapā :)

Sen, jau sen dzirdēts šis īpatnējais nosaukums – „Jota” (hmm, latviski būtu jāsaka ar olas „ou” – Juota, bet, ja tas domāts kā grieķu alfabēta devītais burts, tad jau pareizi vien būs Jota – kā vārdā „monstrs”). Pa ausu galam sadzirdēts, ka notiek tur danči, ka galvenais spēlmanis ir Ansis un cilvēki salīdzinoši maz. (Šīs problēmas cēloņus centīšos rast mana vēstījuma nobeigumā.) Pēdējā laikā dažādi danči redzēti – tuvu un tālu -, tāpēc nolemju visubeidzot aizdoties arī uz šiem.
Diena ir apmākusies, nepārtraukti līņā, ir jau tumšs, pulkstenis rāda divdesmit nulle nulle, kad ierodamies Deglava ielā 1a, kur aiz Svētā Pāvila krāšņi izgaismotās un monumentālās luterāņu baznīcas ir paslēpies Rīgas Kristīgās vidusskolas brīvā laika centrs „Jota”. Iekšā ir gaiši, izskatās arī silti. Cerētais piepildās! Pirmais pārsteigums, kas ir „kā nekur citur” – piereģistrēšanās. Uz galda stāv žurnāls, kurā jāieraksta ierašanās laiks, vārds, uzvārds, ko šeit domā darīt (dancot, ko gan citu!?) un tad arī beigu galā viss jāapliecina ar parakstu (savu, vēlams). Kaut uz brīdi vari sajusties īpaši! Turpat blakus ir krāsaina urna, kurā mest ziedojumus, cik nu vari un gribi atļauties. Pa trepēm uz augšu – tur jau priekšā Ansis. Kaut arī pulkstenis rāda 15 minūtes uz astoņiem vakarā, mēs esam pirmie. Gaismas zālē tiek iedegtas, un danči var sākties! Aktu zāle pietiekami liela – labs parkets, krēsli visapkārti (kā jau visur!).
Esam mēs trīsi (es un divi puiši) un vēl divas dāmas. Kādu brīsniņu dancojam divi vien pa visu zāli, līdz atskan maģiskais muzikanta uzsauciens: „Dancojošie uzlūdz nedancojošos!” Tā nu katrs iegūstam pa jaunam partnerim (puisim gan sanāk ilgāk stīvēties, lai „pielauztu” meitu dancot), un dejas turpinās. Ik pa laikam sarodas arvien jauni dancotgribētāji – brīnums dižens, ka lielākoties vien puiši! Brīžiem, kad aizņemtas ir visas meitas un puiši ne pārāk sajūsmināti visi vienā strīpiņā sēž malā, jāaizdomājas, kāpēc gan puiši nevarētu dejot viens ar otru, kā to nereti dara meitas? Aptaujātie vīriešdzimuma pārstāvji gan pilnībā izslēdz šādu iespēju, un tādā kā apmulsumā saka, ka tas nu tā galīgi neesot pieņemts un liktos bezgala savādi – i viņiem, i skatītājiem.
Katrs dancis ir ilgs – kad izspēlēts tā saucamais „ievads”, pagurums jau jūtams locekļos – Ansis sāk dziedāt. Droši var teikt, ka no šī brīža nodancota tikai viena trešdaļa – sekos vēl dziesmas neskaitāmie pantiņi vienas trešdaļas garumā un tikpat ilgs nobeigums. No vienas puses tas labi, jo, ja, nostājoties uz deju grīdas, nav ne jausmas, kas par danci un kā to būs dejot, kur rokas un kājas likt, tad beigās esi jau tā iemanījies, ka droši vari mācīt citus! Ir brīdis, kad dejo pilnīgi visi, neviens sērīgi no malas nenoskatās uz lustētājiem zāles vidū, tāpēc dziedāšanu, spēlēšanu droši var pavilkt divtik ilgu.
Danči gari, atpūsties pat īsti nav laika, jo muzikanti (ermoņikas un divas vijoles) nesnauž. Kaut arī brīžam liekas, ka nu jau gan meitu pietiekamība ir nodrošināta, uzrodas arvien jauni puiši, kuri aizmirsuši „paķert” līdzi savu meitu. Ko gan dara visas meitas otrdienas vakarā?
Šie danču vakari no citiem atšķiras ar to, ka samērā daudz danču, kuri nekur citur nav populāri, bieži dejoti – kas jauns (labi aizmirsts vecais?) un svaigs. Piemēram, laika posmā no 20:30 līdz 21:30 trīs dančus dejoju pirmo reizi.
Kad Ansis sāk spēlēt kādu gabalu un neviens nedejo, jo pirmo reizi ko tādu dzird, viņš pēc brīža pārtrauc un aicina „Sudmaliņās” dancojošo puisi nākt plača vidū. Puisis uzlūdz mani, un mēs ieņemam vietu uz deju plača. Ansis atkal sāk spēlēt to pašu gabalu. Viss jau būtu labi, bet puisim nav ne jausmas, kā kaut ko tādu dejot. Kad tiek taujāts pēc padoma Ansim, izrādās, ka arī viņš nezin, kā izdancot, vien dzirdējis un redzējis, kā „Sudmaliņu” dalībnieki šo gabalu dancājuši. Kaut gan puisis mēģina atrunāties, ka tiešām nezinot, Ansis vien uzsauc: „Danco vien, es spēlēšu!” Nelaimīgajam „Sudmaliņu” dalībniekam nekā cita neatliek, kā izdomāt piemērotu danci šai mūzikai pašam. Tā nu improvizācija uzņem pilnus apgriezienus! Kad skatītāji kaut cik iegaumējuši gluži jaunās dejas soļus un apgriezienu skaitu, viņi nebaidās pievienoties. Kāds malā sēdošs pāris pat to fiksē savā fotokamerā. Un mēs esam liecinieki folklorai tās tapšanā un attīstībā!
Viss notiek pilnā sparā, cilvēki visu laiku pievienojas (galvenokārt gan puiši), taču mēs jau pusē desmitos diemžēl zūdam kokos.
Lielais jautājums – kāpēc tik maz cilvēku, kāpēc tik nepopulāri? Muzikanti profesionāli, tikpat labi kā citur, telpas arī makten feinas, ieejas maksa pat īsti nav (cik nu sirdsapziņa…), salīdzinoši tuvu centram, reklāma ar’ iraid, šajā dienā „neiekrīt” citi danči… Daudzi kā galveno neiešanas iemeslu min „maz cilvēku”. Tomēr, kā gan var rasties „daudz cilvēku”, ja Tu, kas saki „maz cilvēku” neatnāc un neveido „daudzus cilvēkus”? Varbūt iemesls ir tāds, ka uz dančiem parasti dodas kopā ar jau zināmu kompāniju vai norunāts to tur satikt, tāpēc iecienītākas ir jau iepazītās vietas. Vai atkal iemesls ir tas, ka „Jotā” danči notiek tikai reizi mēnesī un tāpēc cilvēki tos nav kaut kā „piefiksējuši”? Un dančus „Jotā” varētu uzskatīt arī kā vienus no jaunākajiem, salīdzinot ar Rīgas danču kluba rīkotajiem, piemēram.
Lai nu kā tur būtu, uz „Jotas” danču vakariem iešu vēl – tuvākais gan tikai 12. janvārī –, un aicinu arī jūs nenoslinkot un otrdienas vakaru īsti tautiskā garā priecāties baznīcas pavēnī!

Džeina.

Kāds tango fans man reiz skaidroja dejas būtību: „Cilvēks uz divām kājām ir nestabils, viņam nemitīgi jāpieliek pūles, lai noturētu līdzsvaru, nostāvētu. Taču dejojot tu saplūsti ar savu partneri un jūs esat viena būtne uz četrām kājām. Jūs esat ļoti stabili.” Tā stāstīja tangodejotājs, mūsu platumu grādu danči ir drusku atšķirīgi, tomēr nemainīgs paliek viens: deja tās tradicionālajā izpratnē ir divu cilvēku padarīšana. Pāra pieejamība, pāra izvēle, saskaņa ar otru, simpātijas un antipātijas – dažādas deju placī aktuālas savstarpējo attiecību lietas, ko katrs reizēm izpauž, reizēm patur pie sevis, taču noteikti par tām aizdomājas.

Pārējais vienādi attiecas uz abiem dzimumiem, taču pāra izvēles procedūra puišiem un meitenēm ir atšķirīga. Vienkārši runājot: kad meitene aiziet uz dančiem, viņa klusībā cer, ka tiks pietiekami bieži uzlūgta. Nezinu, kā ar uzlūgšanu ir puišiem, kādas ir viņu sajūtas. Man vienmēr licies: cik vienkārši būt vīrietim, tu ej un uzlūdz; tu vari dejot, kad gribi, cik gribi un ar ko gribi. Ideāli! Droši vien katrai monētai ir otra puse, arī vīriešu dzīvei ir savas ēnas– bailes no atteikuma, bažas par savu dejotprasmi, vīrietim taču jāvada, tāpēc var likties, ka ļoti labi jāmāk dejot… Tāpat: ja trūkst puišu, meitenes var dejot viena ar otru, taču ja trūkst meiteņu, dejot diviem puišiem joprojām ir sociāli aizdomīgi. Vai tas prātīgi, vai ne, tā nav pieņemts, un viņiem jāsēž malā. Deju placis ir labs sociālās uzvedības treniņš.

Ja meitenei ikdienā patīk aktīvi un tieši ietekmēt situāciju, piepeša vajadzība to darīt netieši var likties kaitinoša. Sēdēt malā un gaidīt, ka tevi uzlūgs – vienalga, ilgu vai pavisam īsu brīdi –, man jau no bērnības likās briesmīgi. Gandrīz vai visšausmīgākais, kas vispār var būt, deju sakarā jau nu noteikti. Turklāt man vienmēr ir ļoti paticis dejot, un bailes no malāsēdēšanas visu apgrūtināja. Ar dančiem iepazinos jau pirms padsmit gadiem, un man tie ļoti, ļoti patika. Vēl pēc dažiem man uzsmaidīja laime dancojoša drauga izskatā, un mēs kādu laiku nācām uz danču vakariem. Deju partneris bija nodrošināts un par malāsēdēšanu nebija jākreņķējas, samācījos daudzus dančus un biju laimīga. Vēlāk turpināju iet uz dančiem viena, taču biju noslēgta un reti dabūju padejot, tāpēc turp vairs negāju. Tomēr vēlme dejot palika, un tā nu pēc vairākiem gadiem kādā festivālā izdevās iefiltrēties dancotāju laimīgajā pulkā. Pēc pirmajiem panākumiem tikšanā pie dejošanas es pavisam apzināti piestrādāju pie sadraudzēšanās un iefiltrēšanās, jo ļoti gribējās dejot. Tā kā daudzus jau pazinu no citām folkloras aktivitātēm, sadraudzēties nebija grūti un ieguvēji bija visi. Nepagāja ne gads, kad pēkšņi sapratu: esmu savējā, esmu danču kluba aktīvistu skaitā! Aplaimota jutu, ka viens mērķis ir sasniegts, vienas bailes pārvarētas un esmu tikusi dancotāju debesīs. Nemaz nerunājot par visu pārējo – kustību baudu, jauniem draugiem, jaunām aktivitātēm.

Ne jau visām meitenēm mēdz būt tik liela nepatika pret malāsēdēšanu, citas to uztver daudz mierīgāk. Tomēr katra no mums droši vien ir pārdomājusi, kuros gadījumos tevi lūdz, kuros ne, no kā tas ir atkarīgs? Vai no garastāvokļa, no pašsajūtas, no noguruma vai mundruma, no tā, kā tu tai reizē izskaties, cik daudz tev simpātisku puišu attiecīgajā vakarā sanācis… Iespējamo situācijas ietekmētāju faktoru tik daudz, katrā reizē varbūt ir kāds cits iemesls. Tāpat droši vien katrai ir nācies izvairīties no negribētiem lūdzējiem vai saprast, kad vari aiziet un uzlūgt pati. Mūsdienu aktīvajām sievietēm danči ir lieliska iespēja patrenēt netiešās ietekmēšanas spējas.

Ja interesē cilvēki, savstarpējās attiecības – danči, danču kluba parastā publika, ir kā sabiedrības minimodelis, kurā visas norises vieglāk aptveramas un pētāmas. Turklāt dejas rāmis paver lielisku iespēju risināt savas attiecības ar pretējo dzimumu – gan klusībā pie sevis, iekšēji, gan ārēji. Turklāt deja kā kustība, izkustēšanās, prieks par savu prasmi vai spēju iemācīties ko jaunu – tas ir tik labi.

Starp citu, mans atklājums: kad dabū saēsties dančus pietiekamā daudzumā, uzpildīt iekšējo dancotvajadzību, var arī pavisam mierīgi sēdēt malā. Pļāpāt, vērot cilvēkus un priecāties, ka tieši šī deja, kas jau apnikusi, nav jādejo. Un tad atkal iet dejot nākamo, foršo deju.

Aija.

Mūsdienu aktīvajā dzīves ritmā cilvēki aizvien biežāk sāk aizdomāties par apkārtējiem, vēlas palīdzēt dažādās nelaimēs cietušajiem. Daudzi piedalās dažādās labdarības un ziedošanas akcijās. Arī šogad Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības fakultātes studentu pašpārvalde mēģinās palīdzēt Latvijas iedzīvotājiem atgūt savu veselību, ziedojot asinis jau par tradīciju kļuvušajā pasākumā „Uzdāvini Latvijai dzīvības lāsi”.
Tā kā studenti līdz šim bijuši atsaucīgi un gatavi palīdzēt citiem, ceram, ka arī šogad atsaucība varētu būt diezgan liela, jo īpaši šajos krīzes apstākļos, kad mēs varam palīdzēt kādam ar nemateriālām, bet vitāli svarīgām lietām.
Projekts norisināsies RTU Būvniecības fakultātē Āzenes ielā 16/20- 2. stāva dekanāta pārejā. Norises laiks: 16. novembris, laikā no 10:00 līdz 14:00.

Nododot asinis, students iegūst:
1. Gandarījumu- ziedojot asinis, mēs glābjam dzīvības
2. Pusdienu naudu
3. Bezmaksas ārsta apmeklējumu un asins analīzes
4. VADC dāvaniņas
5. RTUSP balviņas
6. SIA Laima sponsorēto produkciju
7. Līvu Akvaparka atlaižu kuponu
8. Rīgas Danču kluba atlaižu kuponu
9. Brīvu 16. un 17. novembri, saskaņā ar RD Darba likumu, līdz ar to 5 brīvdienas pēc kārtas

Ikvienam cielvēkam var būt nepieciešama palīdzība, jo neviens nezina, kas gaida priekšā. Tāpēc ziedosim asinis un palīzēsim mums apkārtesošajiem! Atbalstot šo projektu, mēs glābjam dzīvības un iemācam apkārtējos būt līdzcietīgiem!

Ziedosim dzīvības lāsi Latvijai!

Regulārajiem danču vakariem RTU zālē un citās vietās, vasaras sākumā beidzoties, cilvēki gaida lielo vasaras noslēguma kulmināciju – danču nometni. Šoreiz nometnes rīkotāji dancotgribētājus laipni aicināja uz mazu, klusu vietu Valkas rajonā – Kārķiem. Nometnes pieteikumā reģistrēšanās bija noteikta sākot no plkst. 18:00. Pirmie dalībnieki ap šo laiku sāka ierasties. Oficiālajā sarakstā sākumā savu dalību bija pieteikuši aptuveni 130 dalībnieki no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas,Austrālijas,Vācijas un Francijas, taču visas nometnes laikā to skaits pieauga līdz 15o. Tā kā kopumā var teikt, ka mēs nebijām maz ;)Dzīvošana notika Kārķu skolas sporta zālē, Kārķu Tautas Namā un Kārķu bibliotēkā. Danči un deju mācīšana notika Kārķu Tautas nama zālē. Ēdināti tikām nelielā ēkā blakus skolai.

Pirmais danču vakars – iesildīšanās, lai varētu uzkrāt enerģiju visai nometnei. Pēdējie dejotāji uz deju plača vēl tika manīti ap plkst. 4:00 no rīta. Viena deva vilkaču spēles un maršs uz gultām(guļammaisiem, piepūšamajiem matračiem – kas nu kuram mīļāks).. Un tā tas turpinājās visu nometni.

Visā nometnes garumā tika mācītas dažādas latviešu, igauņu, somugru, lietuviešu, baltkrievu, zviedru, norvēģu un pat franču dejas, kā arī tika mācītas līnijdejas un longways. Kopumā varu teikt, ka katras dejotājs varēja atrast kaut ko savai gaumei, vēlmei un varēšanai. Bez dejošanas bija arī iespēja gūt ieskatu tradicionālajā dziedāšanā. Man pašai visvairāk patika latviešu dejas, franču dejas un skandināvu dejas.

Katras dienas nobeigumā visi varēja izbaudīt dančus līdz pat rīta ausmai. Danču vakarā tika atkārtotas gan dienā mācītās dejas, kā arī dejotas visiem jau sen zināmas un iemīļotas dejas. Par savu izturību būtu jāuzslavē arī muzikanti, kuri spēlēja līdz pēdējiem dejotājiem. Pēdējais vakars beidzās ap nākamās dienas 6:00, un daži pat neaizgāja gulēt, bet devās baudīt skaisto rītu Kārķos. Visas dienas bija arī ļaudis, kuri devās peldēties uz netālo Cepša ezeru. Ūdens atvēsināja un iepriecināja ik vienu, kas devās turp.

Nometnes beigas kā vienmēr pienāca nemanot. Atlika tikai  nometnes laikā apgūto deju atkārtojums, pusdienas un uz mājām prom.Daudz pozitīvu emociju, iegūts enerģijas lādiņš, ko tērēt līdz nākamajai vasarai un daudz jaunu dejas soļu. Un ne tikai. Katram jau ir savas atmiņas no šīs nometnes. Lai mums visiem labi iet, un uz tikšanos kādā no danču vakariem RTU vai ”Vijoļšķūnī”. :)

Jūsu Zane :)